Vai kaut ko tādu vēlēties ir pretdabiski? It nemaz! Bībelē rakstīts, ka šādas vēlmes mūsos ir ielicis Dievs. (Salamans Mācītājs 3:11.) Bez tam tajā teikts, ka ”Dievs ir mīlestība”. (1. Jāņa 4:8.) Nebūtu loģiski, ja Dievs mūs būtu radījis ar vēlēšanos dzīvot mūžīgi un tad visu iekārtojis tā, ka šo vēlmi nav iespējams apmierināt.

Patiesībā nāve nav dabiska. Bībelē nāve ir aprakstīta kā nežēlīgs ”ienaidnieks”. (1. Korintiešiem 15:26.) Diemžēl agri vai vēlu, bet visi mirst. Neviens no tā nav pasargāts. Daudziem doma par nāvi ir biedējoša. Vai šis ienaidnieks kādreiz tiks uzveikts? Vai tas tiešām ir iespējams?

Varbūt tas var šķist pārsteidzoši, bet Dieva nodoms nekad nav bijis tāds, lai cilvēki mirtu. Pirmajā Bībeles grāmatā ir teikts, ka Dievs gribēja, lai cilvēki dzīvotu uz zemes mūžīgi. Dievs Jehova * izveidoja zemi tā, lai apstākļi uz tās būtu piemēroti dzīvošanai. Tad viņš radīja pirmo cilvēku Ādamu un deva tam brīnišķīgu mājvietu — paradīzi jeb Ēdenes dārzu. Pēc tam ”Dievs uzlūkoja visu, ko Viņš bija darījis, un redzi, tas bija ļoti labs”. (1. Mozus 1:26, 31.)

 Ādams tika radīts pēc Dieva līdzības, bez jebkādiem trūkumiem. (5. Mozus 32:4.) Arī Ādama sievai Ievai nebija nekādu trūkumu. Viņa bija pilnīga gan fiziski, gan garīgi. Jehova viņiem sacīja: ”Augļojieties un vairojieties! Piepildiet zemi un pakļaujiet sev to, un valdiet pār zivīm jūrā un putniem gaisā, un katru dzīvu radījumu, kas rāpo pa zemi.” (1. Mozus 1:28.)

Lai zemi piepildītu Ādama un Ievas pēcnācēji, bija nepieciešams laiks. Ievai dzimtu bērni, šiem bērniem arī dzimtu bērni, līdz palēnām tiktu apdzīvota visa zemeslode, kā to bija nodomājis Dievs. (Jesajas 45:18.) Nav loģiski domāt, ka Dievs būtu piedāvājis Ādamam un Ievai tādas nākotnes izredzes, ja viņi dzīvotu tikai tik ilgi, lai redzētu savus bērnus, iespējams, mazbērnus un nekad nepieredzētu, kā īstenojas Dieva nodoms.

Padomāsim par uzdevumu valdīt par dzīvniekiem. Ādamam tika uzticēts dot dzīvniekiem vārdus, un tas noteikti prasīja kādu laiku. (1. Mozus 2:19.) Lai varētu valdīt pār dzīvniekiem, Ādamam tie bija jāvēro, jāiepazīst un jāsaprot, kā vislabāk gādāt par tiem. Tas prasītu vēl vairāk laika.

Dieva dotais uzdevums piepildīt zemi un valdīt pār dzīvniekiem liecina, ka pirmie cilvēki bija radīti, lai dzīvotu ilgi jo ilgi. Patiesībā Ādams arī dzīvoja ļoti ilgi.

Bībelē var lasīt, ka savulaik cilvēki dzīvoja krietni ilgāk nekā tagad. Tajā teikts: ”Viss Ādama mūžs bija deviņi simti trīsdesmit gadi.” Tālāk ir minēti vēl seši vīrieši, kas nodzīvoja ilgāk par 900 gadiem. Tie bija Sets, Ēnošs, Kānaāns, Jareds, Metuzāls un Noass. Viņi visi dzīvoja pirms Noasa laika plūdiem; Noasam bija 600 gadi, kad plūdi sākās. (1. Mozus 5:5—27; 7:6; 9:29.) Kā tik ilgs mūžs bija iespējams?

Visi šie vīrieši dzīvoja samērā neilgu laiku pēc tam, kad cilvēki vēl bija pilnīgi. Visticamāk, tas bija būtisks faktors, ar ko izskaidrojama viņu ilggadība. Bet kā pilnība ir saistīta ar garu mūžu? Un kā nāvei tiks darīts gals? Lai atbildētu uz šiem jautājumiem, vispirms jānoskaidro, kāpēc mēs novecojam un mirstam.