”Tai dienā, kad tu ēdīsi no tā,” Dievs sacīja Ādamam, ”tu mirdams mirsi.” (1. Mozus 2:17.) Šim norādījumam nebūtu jēgas, ja Ādams būtu radīts, lai novecotu un mirtu. Ādams zināja, ka viņš nemirs, ja vien neēdīs tā koka augļus.

Ādamam un Ievai nevajadzēja ēst no šī koka, lai izdzīvotu, — dārzā bija daudz augļu koku. (1. Mozus 2:9.) Ja pirmie cilvēki neēstu no šī koka, viņi parādītu, ka uzticas tam, kurš viņiem bija devis dzīvību. Turklāt tā viņi parādītu, ka atzīst Dieva tiesības būt viņu dzīves noteicējam.

Lai saprastu, kāpēc Ādams un Ieva nomira, ir jāpievērš uzmanība kādai sarunai, kurai bija tālejošas sekas. Sātans izmantoja čūsku, lai pieviltu cilvēkus. Bībelē rakstīts: ”Čūska bija visviltīgākā no visiem lauku zvēriem, ko Dievs Tas Kungs bija radījis. Tā teica sievai: ”Vai tad tiešām Dievs ir teicis: neēdiet ne no viena koka dārzā?”” (1. Mozus 3:1.)

Ieva atbildēja: ”Mēs ēdam no koku augļiem dārzā, bet par tā koka augļiem, kas ir dārza vidū, Dievs teicis: no tā jums nebūs ēst, nedz to aiztikt, citādi jūs mirsit.” Tad čūska viņai sacīja: ”Jūs mirt nemirsit, bet Dievs zina, ka tanī dienā, kad jūs no tā ēdīsit, jūsu acis atvērsies un jūs būsit kā Dievs, zinādami labu un ļaunu.” Ar šiem vārdiem Sātans gribēja teikt, ka Jehova ir melis, kas slēpj kaut ko labu no pirmajiem cilvēkiem. (1. Mozus 3:2—5.)

Ieva noticēja dzirdētajam. Viņa vēroja koku. Tas izskatījās tik kārdinošs! Viņa sniedzās pēc augļa, noplūca to un sāka ēst. Tālāk Bībelē teikts: ”Viņa.. deva arī savam vīram, kas bija ar viņu, un viņš ēda.” (1. Mozus 3:6.)

Cik gan sāpīgi Dievam bija vērot, kā viņa mīļotie bērni apzināti nepaklausa viņam! Tad Jehova sacīja Ādamam: ”Tu atkal atgriezīsies pie zemes, jo no tās tu esi ņemts: jo tu esi pīšļi, un pie pīšļiem tev atkal būs atgriezties.” (1. Mozus 3:17—19.) Un tā arī notika — ”viss Ādama mūžs bija deviņi simti trīsdesmit gadi, tad viņš nomira”. (1. Mozus 5:5.) Ādams nedevās debesīs un nepārvērtās par garīgu būtni. Pirms Jehova Ādamu bija radījis no zemes, viņš nepastāvēja. Tāpēc, kad viņš nomira, viņš kļuva tikpat nedzīvs kā putekļi, no kuriem viņš bija radīts. Viņš pārstāja eksistēt. Tas bija bēdīgs gals!

Tāpēc, ka Ādams un Ieva apzināti nepaklausīja Dievam, viņi zaudēja pilnību un izredzes dzīvot  mūžīgi. Turklāt viņi pieredzēja arī fiziskas pārmaiņas, viņi kļuva nepilnīgi un grēcīgi. Taču viņu nepaklausības sekas nācās izjust ne tikai viņiem vien. Viņi nodeva grēku saviem pēcnācējiem. Vēstulē romiešiem, 5. nodaļas 12. pantā, ir rakstīts: ”Viena cilvēka [Ādama] dēļ pasaulē ir ienācis grēks un līdz ar grēku — nāve, un tā nāve ir pārgājusi uz visiem cilvēkiem, jo visi ir grēkojuši.”

Bībelē grēks un nāve ir aprakstīti kā ”plīvurs, kurā tērptas visas tautas, un.. sega, kas pārklāta pār visām tautām”. (Jesajas 25:7.) Šis plīvurs apņem cilvēkus kā indīga migla, no kuras nevar izrauties. Patiesi ir vārdi, ka ”Ādamā visi mirst”. (1. Korintiešiem 15:22.) Var tikai piekrist Pāvila izsaucienam: ”Kas mani izglābs no šīs miesas, kurai jāmirst tādā nāvē?” (Romiešiem 7:24.) Vai vispār kāds to spēj?