Pēdējos gadu desmitos zinātnieki un inženieri vārda tiešā nozīmē daudz ko mācās no augiem un dzīvniekiem. (Ījaba 12:7, 8.) Viņi pētī un cenšas atdarināt dažādu dzīvo organismu uzbūves un darbības mehānismus, lai izstrādātu jaunus produktus, kā arī rastu jaunus tehniskus risinājumus un uzlabotu jau esošos. Ar šādiem pētījumiem nodarbojas zinātnes nozare, ko dēvē par biomimētiku. Pievērsiet uzmanību dažiem piemēriem un padomājiet: ”Kuram pienākas atzinība par šiem izgudrojumiem?”

Ko aviokonstruktori var mācīties no kuprvaļiem? Kā izrādās, viņi no tiem var smelties vērtīgas idejas. Pieaudzis kuprvalis sver aptuveni 30 tonnas — gluži kā kravas automašīna ar pilnu kravu —, un tam ir masīvs ķermenis ar lielām, spārniem līdzīgām krūšu spurām. Tomēr šis vairāk nekā 12 metru garais, druknais dzīvnieks ūdenī ir neparasti veikls.

Zinātniekus sevišķi interesēja jautājums, kā milzīgajam dzīvniekam, kas neizceļas ar lokanību, izdodas riņķot neticami mazos apļos, un pētījumos viņi noskaidroja, ka šo spēju nodrošina krūšu spuru uzbūves īpatnības. Spuras priekšējā mala kuprvalim ir nevis gluda kā lidmašīnas spārnam, bet robota — uz tās rindojas punaini izaugumi.

Kad vaļa ķermenis šķeļ ūdeni, izaugumi palielina cēlējspēku un samazina ūdens pretestību. Kā tas notiek? Žurnālā Natural History paskaidrots, ka pat tad, ja valis peld augšup ļoti stāvā leņķī, šie puni rada noteiktā veidā izkārtotas virpuļveida plūsmas un tāpēc ūdens pār spuru plūst ātrāk.¹⁰

Kā šo atklājumu varētu izmantot praksē? Ja lidmašīnas spārnus veidotu pēc kuprvaļa spuras principa, acīmredzot tiem vajadzētu mazāk aizspārņu un citu mehānismu gaisa plūsmas mainīšanai. Tādi spārni būtu drošāki, un to tehniskā apkope būtu vienkāršāka. Biologs Džons Longs, kas specializējies biomehānikā, ir pārliecināts, ka varbūt jau pavisam drīzā nākotnē ”visiem aviolaineriem spārnu malas būs tikpat robotas kā kuprvaļa spuras”.¹¹

Protams, lidmašīnas spārni jau tāpat ir atdarinājums — tie veidoti pēc putna spārnu parauga. Taču nesen inženieri ir spēruši soli tālāk šī atdarinājuma pilnveidošanā. ”Floridas universitātes zinātnieki ir uzbūvējuši tālvadāmu lidmašīnas modeli, kas var turēties gaisā uz vietas, pikēt un krasi uzņemt augstumu tāpat kā kaija,” stāstīts žurnālā New Scientist.¹²

Kaijas savus akrobātiskos manevrus gaisā veic, saliekdamas spārnus plecā un elkonī.  Kā sacīts minētajā žurnālā, kopējot šāda lokāma spārna konstrukciju, ”24 collas [61 centimetru] garajā modelī ir iebūvēts neliels motors, kas ļauj locīt spārnus ar savstarpēji savienotu metāla stieņu palīdzību”. Atjautīgi konstruētie spārni ļauj lidaparātam karāties gaisā un pikēt starp augstceltnēm. Militārās struktūras vēlas uzbūvēt šādu augstas manevrētspējas lidaparātu, lai meklētu ķīmiskos un bioloģiskos ieročus lielpilsētu vidē.

Kaijai nesalst, pat stāvot uz ledus. Kā putns saglabā ķermeņa siltumu? Daļēji to nodrošina apbrīnojams mehānisms, kāds ir arī daudziem citiem auksto reģionu iemītniekiem, — sava veida pretplūsmas siltummainis.

Kā tas darbojas? Lai to saprastu, iztēlosimies divas ūdens caurules, kas ir sastiprinātas cieši kopā. Pa vienu cauruli tek karsts ūdens, pa otru — auksts. Ja karstais un aukstais ūdens caurulēs plūstu vienā virzienā, karstais ūdens apmēram pusi siltuma atdotu aukstajam. Bet pretplūsmas siltummainī ūdens caurulēs plūst pretējos virzienos, tāpēc gandrīz viss siltums no karstā ūdens tiek pārnests uz auksto.

Kaijas kājās asinsvadu pāris veido šādu pretplūsmas siltummaini. Kad kaija stāv uz ledus, asinis, kas plūst no pleznām uz ķermeni, sasilst, pateicoties siltumapmaiņai kājās. Šis mehānisms ļauj saglabāt ķermeņa siltumu un neļauj tam aizplūst caur kājām. Mehānikas un aeronautikas inženieris Arturs Frāss raksturoja šo sistēmu kā ”vienu no pasaules efektīvākajiem reģeneratīvajiem siltummaiņiem”.¹³ Šis mehānisms ir tik atjautīgs, ka cilvēki to ir kopējuši.

Līdzīgu piemēru ir daudz. ASV Nacionālā aeronautikas un kosmosa pārvalde strādā pie daudzkājaina robota izveides, kurš staigātu kā skorpions, un somu inženieri ir konstruējuši seškājainu traktoru, kas kāpj pāri šķēršļiem kā gigantisks kukainis. Zinātnieki ir izstrādājuši audumu, ko klāj smalkas plāksnītes, kuras atveras un aizveras kā čiekura zvīņas. Šāds audums pielāgojas valkātāja ķermeņa temperatūrai. Kāds autokoncerns būvē automobili, kura konstrukcijā par paraugu ņemta koferzivs pārsteidzoši aerodinamiskā forma. Citi pētī jūrasauss čaulas amortizējošās īpašības cerībā izgatavot vieglākas un izturīgākas bruņuvestes.

Cilvēki ir aizguvuši no dabas tik daudz lielisku ideju, ka zinātnieki pat ir izveidojuši datubāzi, kurā ir uzskaitīti vairāki tūkstoši bioloģisku sistēmu. Pētnieki to var izmantot, lai sameklētu ”dabas risinājumu savām tehnoloģiskajām problēmām”, rakstīts žurnālā The Economist. Šajā datubāzē iekļautās sistēmas trāpīgi ir nodēvētas par ”bioloģiskajiem patentiem”. Parasti patenta īpašnieks ir persona vai uzņēmums, kas likumā noteiktajā kārtībā ir reģistrējis jaunu ideju vai iekārtu. The Economist ir teikts: ”Nosaucot biomimētiskās idejas par bioloģiskajiem patentiem, zinātnieki tikai uzsver faktu, ka būtībā daba ir patentu īpašnieks.”¹⁴

Bet kur daba ir ņēmusi visas šīs spožās idejas? Daudzi zinātnieki tās piedēvē miljoniem gadu ilgam evolūcijas procesam, kas darbojas pēc izmēģinājumu un kļūdu principa. Turpretī citi zinātnieki izdara citādu secinājumu. Pārfrāzējot pazīstamu izteicienu, bioķīmiķis Maikls Bīhijs The New York Times 2005. gada 7. februāra numurā rakstīja: ”[Dabā] skaidri redzamie mērķtiecīgas radīšanas pierādījumi ļauj izmantot ārkārtīgi vienkāršu argumentu: ja kaut kas izskatās kā pīle, soļo kā pīle un pēkšķ kā pīle, tad, trūkstot neapstrīdamiem pretargumentiem, mums ir tiesības uzskatīt, ka tā tiešām ir pīle.” Ko viņš gribēja teikt ar  šiem vārdiem? ”Nav pamata atmest saprātīgas radīšanas ideju tāpēc vien, ka tā ir tik acīmredzama,” uzskata M. Bīhijs.¹⁵

Aviokonstruktors, kas izstrādājis drošāku un efektīvāku lidmašīnas spārna konstrukciju, bez šaubām, ir pelnījis atzinību par savu darbu. Tāpat arī izgudrotājam, kas radījis labāku audumu vai energoefektīvāku automašīnu, pienākas atzinība par viņa veikumu. Kā zināms, ja ražotājs kopē kāda cita izgudrojumu, bet atsakās atzīt īstā izgudrotāja autortiesības, viņu var apsūdzēt kriminālā pārkāpumā.

Padomājiet: augstu izglītoti speciālisti, cenzdamies kopēt dabas paraugus, lai risinātu sarežģītas inženiertehniskas problēmas, būtībā spēj izveidot tikai primitīvu oriģināla atdarinājumu. Tomēr daži par oriģinālo ideju ģeniālo autoru uzskata bezpersonisku evolūcijas procesu. Vai jums tas šķiet loģiski? Ja ir vajadzīgs saprātīgs izgudrotājs, lai izveidotu kopiju, ko tad lai saka par oriģinālu? Kuram pienākas lielāks gods — izcilam meistaram, kas izgudrojis principiāli jaunu tehnisku risinājumu, vai māceklim, kas kopē viņa izgudrojumu?

Pārdomājuši dabā saskatāmos pierādījumus, kas liecina par saprātīgu Radītāju, daudzi piekrīt Bībelē lasāmajiem apustuļa Pāvila vārdiem: ”[Dieva] neredzamās īpašības — viņa mūžīgais spēks un dievišķība — ir skaidri redzamas jau kopš pasaules radīšanas, jo tās ir saskatāmas radītajā.” (Romiešiem 1:19, 20.)