KATRĪNA uzauga Amerikas Savienotajās Valstīs un sešpadsmit gadu vecumā kristījās un kļuva par Jehovas liecinieci. Viņa cītīgi sludināja, bet viņas apkaimē nebija daudz cilvēku, kas gribētu uzklausīt vēsti par valstību. Katrīna stāsta: ”Es biju lasījusi par cilvēkiem, kas bija lūguši Dievam atsūtīt kādu, kurš palīdzētu viņu iepazīt. Es ļoti gribēju atrast šādu cilvēku, bet tas nekādi neizdevās.”

Kad Katrīna gadiem ilgi bija sludinājusi šajā teritorijā, viņa sāka apsvērt iespēju pārcelties uz vietu, kur cilvēki būtu atsaucīgāki. Taču viņa nebija pārliecināta, vai to spēs. Katrīna bija bijusi prom no savas ģimenes vienu pašu reizi, turklāt tikai uz divām nedēļām, un katru dienu viņa bija ļoti ilgojusies pēc mājām. Tomēr virsroku guva viņas dedzīgā vēlme palīdzēt cilvēkiem, kas meklē Jehovu, — darīt to, kas sagādā prieku. Apdomājusi vairākas iespējas, uz kurieni varētu pārcelties, viņa uzrakstīja vēstuli mūsu filiālei Guamā un saņēma vajadzīgo informāciju. 2007. gada jūlijā, kad Katrīnai bija 26 gadi, viņa pārcēlās uz Saipanu, kas ir sala Klusajā okeānā un atrodas ap 10 tūkstošiem kilometru no viņas mājām. Kas viņu tur gaidīja?

Neilgi pēc ierašanās jaunajā draudzē Katrīna iepazinās ar Dorisu, kurai bija pāri 40 gadiem. Dorisa piekrita Bībeles nodarbībām, taču pēc tam, kad viņas bija apskatījušas pirmās trīs nodaļas no grāmatas Ko patiesībā māca Bībele?, Katrīnu pārņēma bažas. Viņa stāsta: ”Dorisa bija brīnišķīga Bībeles skolniece, un es nevēlējos visu sabojāt. Pirms tam es nebiju vadījusi regulāras Bībeles nodarbības, un man šķita, ka būtu labāk, ja Dorisu mācītu kāda māsa, kurai būtu lielāka pieredze un kura pati būtu viņas vecumā.” Katrīna lūdza, lai Jehova viņai palīdz atrast īsto māsu, kurai uzticēt Bībeles nodarbību vadīšanu. Tad viņa nolēma pateikt Dorisai, ka turpmāk Bībeli viņai mācīs cita māsa.

”Pirms es paspēju par to ieminēties,” atceras Katrīna, ”Dorisa man teica, ka vēlas pārrunāt ar mani kādu problēmu. Uzklausījusi viņu, es pastāstīju, kā Jehova man bija palīdzējis tikt galā ar līdzīgu situāciju, un viņa man par to pateicās.” Pēc tam Dorisa Katrīnai sacīja: ”Tevi pie manis ir sūtījis pats Jehova. Tajā dienā, kad tu pirmo reizi atnāci pie manis, es stundām ilgi biju lasījusi Bībeli. Es raudāju un lūdzu Dievu, lai viņš atsūtītu kādu, kas man palīdzētu saprast Bībeli, un tad pie manām durvīm pieklauvēji tu. Jehova ir atbildējis uz manu lūgšanu!” Katrīna nespēj valdīt asaras, kad atstāsta šo aizkustinošo  sarunu. Viņa saka: ”Dorisas vārdi bija atbilde uz manu lūgšanu. Jehova man parādīja, ka es varu turpināt vadīt Bībeles nodarbības.”

2010. gadā Dorisa kristījās, un tagad viņa pati vairākiem cilvēkiem māca Bībeli. Katrīna atzīmē: ”Es esmu ļoti pateicīga, ka mans ilgi lolotais sapnis palīdzēt kādam godprātīgam cilvēkam kļūt par Jehovas kalpu ir piepildījies.” Tagad Katrīna ir speciālā pioniere Klusā okeāna salā Kosraē.

Vairāk nekā simts brāļu un māsu (vecumā no 19 līdz 79 gadiem) no citām valstīm ir devušies uz Mikronēziju, lai kalpotu kādā no vietām, kur ir liela vajadzība pēc sludinātājiem. Šo dedzīgo sludinātāju jūtas atspoguļo Ērikas vārdi, kura 2006. gadā 19 gadu vecumā pārcēlās uz Guamu: ”Kalpot par pionieri tādā vietā, kur cilvēki alkst pēc patiesības, ir tik aizraujoši! Es esmu ļoti pateicīga Jehovam, ka viņš man ir palīdzējis izšķirties par kalpošanu ārzemēs. Tas ir labākais dzīvesveids, kādu vien es varu iedomāties!” Tagad Ērika kalpo par speciālo pionieri Ibejē, vienā no Māršala salām. Jāatzīst, ka sludināšana svešā zemē ir saistīta arī ar grūtībām. Pievērsīsim uzmanību trīs faktoriem, kas var radīt grūtības svešumā, un noskaidrosim, kā šos šķēršļus pārvar tie, kas ir pārcēlušies uz Mikronēziju.

Kā pielāgoties jaunajam dzīvesveidam. Neilgi pēc tam, kad 22 gadus vecais Saimons 2007. gadā no Anglijas pārcēlās uz Palau salām, viņš saprata, ka turpmāk vajadzēs rēķināties ar daudz pieticīgākiem ienākumiem. Saimons stāsta: ”Man bija jāmācās nepirkt visu, ko vien sagribas. Tagad es apdomāju, kādus pārtikas produktus pirkt, un meklēju, kur tos var iegādāties par izdevīgāku cenu. Ja kaut kas salūst, es cenšos atrast lietotas detaļas un sameklēt kādu, kas man palīdzētu saremontēt salauzto.” Kā Saimonu ietekmēja tas, ka nācās dzīvot pieticīgāk? Viņš skaidro: ”Es sapratu, kas dzīvē patiešām ir nepieciešams un kā iztikt ar mazākiem ienākumiem. Vairākkārt esmu pieredzējis, kā Jehova man nepārprotami palīdz. Septiņos gados, ko esmu pavadījis šeit, man vienmēr ir bijis ēdiens un pajumte.” Nav nekādu šaubu, ka Jehova atbalsta tos, kas dzīvo pieticīgi, jo vēlas vispirms tiekties pēc valstības. (Mat. 6:32, 33.)

Kā pārvarēt ilgas pēc mājām. Ērika stāsta: ”Man ir ļoti tuvas attiecības ar ģimenes locekļiem, un es baidījos, ka ilgas pēc mājām apgrūtinās kalpošanu.” Kā šī kristiete rīkojās, lai sagatavotos kalpošanai ārzemēs? ”Pirms pārcelšanās es lasīju Sargtorņa rakstus, kuros bija stāstīts par ticības biedriem, kas ir pārvarējuši ilgas pēc mājām. Šie raksti man palīdzēja pareizi noskaņoties, lai es spētu stāties pretī šim izaicinājumam. Vienā no rakstiem es izlasīju, ka māte savu meitu iedrošināja, atgādinot par Jehovas gādību šādiem vārdiem: ”Jehova var parūpēties par tevi labāk nekā es.” Šie uzmundrinošie vārdi mani tik tiešām stiprināja,” atceras Ērika. Hanna un viņas vīrs Patriks kalpo Jehovam  Madžuro, kas pieder pie Māršala salu grupas. Hanna spēj apslāpēt ilgas pēc mājām, galveno uzmanību pievēršot brāļiem un māsām draudzē. Viņa stāsta: ”Es pastāvīgi pateicos Jehovam par iespēju piederēt pie mūsu pasaules mēroga brāļu saimes, jo viņi visi arī ir mana ģimene. Bez ticības biedru mīlestības un atbalsta es nespētu kalpot svešā zemē.”

Kā iederēties. ”Ierodoties citā valstī, tu redzi, ka viss šeit ir pilnīgi citādi,” atzīmē Saimons. ”Reizēm man pietrūkst sajūtas, ka citi līdz galam saprot manus jokus.” Ērika dalās savā pieredzē: ”Sākumā es jutos vientuļa, taču tas man palīdzēja pārdomāt, kas mani pamudināja pārcelties. Es pieņēmu šo lēmumu nevis tāpēc, lai gūtu kādu personisku labumu, bet gan tāpēc, lai lielākā mērā kalpotu Jehovam.” Viņa piebilst: ”Laika gaitā ar vairākiem cilvēkiem man izveidojās cieša draudzība, un šīs attiecības man ir ļoti dārgas.” Saimons ieguldīja daudz pūļu, lai iemācītos palaviešu valodu, ar kuras palīdzību viņš spēj ”atdarīt.. savu sirdi jo plaši” vietējiem brāļiem un māsām. (2. Kor. 6:13.) Redzot, cik cītīgi Saimons cenšas apgūt viņu valodu, vietējie ticības biedri ir iemīļojuši šo brāli. Kad tie, kas pārceļas uz citu zemi, un vietējie Jehovas liecinieki cieši sadarbojas, ieguvēji ir kā vieni, tā otri — viņi var kļūt par tuviem draugiem. Kādas vēl svētības pieredz kristieši, kas ir gatavi pārcelties uz tādām vietām, kur ir īpaši liela vajadzība pēc sludinātājiem?

Apustulis Pāvils rakstīja: ”Kas bagātīgi sēj, arī pļaus bagātīgi.” (2. Kor. 9:6.) Šajos vārdos ietvertais princips neapšaubāmi attiecas arī uz tiem, kas cenšas darīt vairāk kalpošanā Jehovam. Kādus augļus viņi bagātīgi pļauj Mikronēzijā?

Mikronēzijā vēl aizvien ir daudz iespēju uzsākt Bībeles nodarbības un savām acīm vērot, kā garīgi nostiprinās cilvēki, kas mācās Bībeli un izmanto tās principus savā dzīvē. Patriks un Hanna sludināja arī Angaurā, pavisam nelielā salā, kur dzīvo 320 cilvēki. Kad bija pagājuši divi mēneši, kopš Patriks un Hanna sludināja šajā salā, viņi satika kādu vientuļo māti. Šī sieviete uzreiz piekrita mācīties Bībeli, ar lielu dedzību pieņēma patiesību un krasi mainīja savu dzīvi. Hanna stāsta: ”Pēc katras nodarbības, kad ar velosipēdiem braucām prom no viņas mājas, mēs saskatījāmies un izsaucāmies: ”Paldies tev, Jehova!”” Hanna piebilst: ”Es zinu, ka Jehova šo sievieti tik un tā būtu kaut kādā veidā vilcis pie sevis, bet tieši tāpēc, ka mēs izlēmām kalpot vietā, kur ir liela vajadzība pēc sludinātājiem, mums radās iespēja atrast šo pazemīgo sievieti un palīdzēt viņai iepazīt Jehovu. Tā ir viena no lielākajām svētībām, ko mēs savas dzīves laikā esam pieredzējuši!” Ērikas vārdiem runājot, ”iespēja palīdzēt cilvēkam iepazīt Jehovu sagādā neaprakstāmu prieku”.

Daudzās zemēs ir liela vajadzība pēc valstības sludinātājiem. Vai jūs varētu pārcelties uz kādu no šādām vietām? Lūdziet, lai Jehova stiprina jūsu apņēmību paplašināt kalpošanu. Pārrunājiet šo jautājumu ar draudzes vecākajiem, rajona pārraugu vai tiem, kas ir kalpojuši kādā zemē, kur ir īpaši vajadzīgs atbalsts. Kad jums jau ir konkrēti plāni, uzrakstiet vēstuli filiālei, kas atbild par teritoriju, kurā vēlaties kalpot, un lūdziet, lai jums sniedz vairāk informācijas. * Varbūt arī jūs varat pievienoties tūkstošiem brāļu un māsu — jaunu un padzīvojušu, precētu un neprecētu —, kas ir bijuši gatavi pārcelties un izbaudījuši, kādu prieku sniedz bagātīga pļaušana.